par Vilipsōnu

Var teikt, ka Vilipsōna radošā dzīve līdz šim veidojusies izlīdzināti un piepildīti. Talants, profesionalitātes slīpējumi, pārliecība par sajūtu vizualizāciju savas tēmas un sižetu lokā, jaunības gados formulētā atziņa: «Daba nekļūdās — tā sievieti radījusi tieši tādu, kādai viņai jābūt, un nav jāpretojas dabas likumiem un likteņa lēmumiem.» Tas būtu minimums, kas katram māksliniekam nepieciešams, lai gūtu publikas un amata brāļu atzinību, kuru Aivars ir vairojis, dienu dienā strādājot, jebšu — precīzāk, regulāri strādājot, kad sajutis vēlmi zīmēt, zīmēt, zīmēt vai arī darboties ar tēlniecības materiāliem. Popularitāte vairojas un nav dzisusi līdz šim. Aivaram nepietrūkst izdomas burbuļojošo katlu turēt karstu. Tiesa, viņa dzīvesveids un sīkpilsoņu uzkairinājums vairāk saistīts ar mākslinieka paša piegriezto un līdz pilnībai izkopto Āksta ietērpu, kuru viņš nēsājis ar apskaužamu eleganci. Visi smalko aprindu apčubinātāji un privātās dzīves izošņātāji nepagurdami rakstījuši, kādā veidā iepriekšējā gadsimta deviņdesmito gadu zelta jaunatne vēlējās radīt ilūzijas par jaunas domāšanas atnākšanu un piepildīšanu. Ingrīda un Vilnis Zāberi, Alvis Hermanis, Ieva Rupenheite, Armands Reinfelds, Rudīte Kalpiņa, Kaspars Vanags, Ieva Lešinska, Klāss Vāvere, Kārlis Freibergs, Dita Rietuma, un vēl loks, kas pulcējās ap avīzi «Nakts» un citiem preses izdevumiem, kuri gan noturējās dažus mēnešus, nu labi — gadus, citi savvaļnieki patiesību meklētāju bohēmas speltē, un arī tie, kas jau nogājuši no dzīves un mākslas skatuves. Viņi vēlējās kāpt pāri aizspriedumiem, iesīkstējušām formām, melīgām puspatiesībiņām. Darīja to, ko iecer katra paaudze, kuras jaudīgākā daļa nāk, lai ārdītu un atkal celtu. Aivars bija viens no spilgtākajiem še piesaukto un nepiesaukto vidē. Ar košo apvienību «Pasīvā dekadence», kuras principus ne tikai deklarēja, bet iemiesoja vizuālos tēlos. Vairākums no toreizējiem jaunajiem, it kā nepieradināmajiem jau samierinājušies, ieritinājušies, ideāli noglabāti piemiņas lādītēs, trakulību stāsti vairs nešķiet atceres vērti. Bet Aivars joprojām savā Āksta mundierī ļauj regulējamam pilsonim šausmās noelsties par viņa zaļo zobu, par to, kā kanārijputniņš rīta kafiju sabojāja, kā akadēmijas darbnīca tika piešļākta ar zemeņogu asinīm, cik otardiņa glāzes nokodis «Ozirisā», par mežonīgo nāriņas skeleta tetovējumu, līdzdalību TV šovu piedzīvojumos džungļos, lācīti Billiju utt., u.tjpr. Masku spēles ir neizsmeļamas, un Aivaram tā ir dzīves sastāvdaļa, savas brīvības izpausme. Taču šķiet, ka pēdējā desmitgadē Āksta kamzoļa vīles irst un samtainais vizējums dilst. Viņu sāk nogurdināt klačas, muļķu komentāri, pliekanās visziņu pārgudrības, netaktiski izteikumi un pat rupjības, kad ēverģēlības tiek preparētas ar morālistu liekulīgo paštaisnuma mēru. Viņš ir labsirdīgs un sirsnīgs, krietns un galants, bet esmu jau dzirdējusi, kā pret nosmirdinātām mēlnesībām ar ierūsējušas dzelzs žvākstoņu izveļas vārdi, aizstāvot sievietes, kuras viņam līdzās. Sevi viņš neaizstāv: «Es neesmu tik vārgs, lai piešķirtu lielu nozīmi vārdiem.» Viņš nepiešķīra lielu nozīmi arī tam, ka viņu, kā mantras skaitot, salīdzināja ar Sigismundu Vidbergu (1890—1970), Kārli Padegu (1911—1940), Obriju Bērdsleju (Aubrey Beardsley, 1872—1898), Gustavu Klimtu (Gustav Klimt, 1862—1918) un visiem citiem, kurus saista ar simbolismu, romantismu, dekadenci, dendijismu, melanholiju, divdomīgumu, secesionistiem un visiem pārējiem, ko nu vien savu zināšanu un izpratnes līmenī viņa mākslas aprakstītāji varējuši piesaukt. Aivars jau no agriem jaunekļa gadiem saprata, ka atskatīties un mācīties no lieliem meistariem nav negods, gluži otrādi — to gadu simteņiem darījuši visi, kuri gribējuši izteikt sevi mākslā sev vien raksturīgā veidā. Viņš pat bilst, ka ir iedvesmojies no minētajiem latviešu māksliniekiem. Manuprāt, šie piesaukumi un salīdzinājumi gan ir visai pavirši, bet tādi jau ierasti ir mākslinieku un mākslas darbu kopējo pazīmju meklējumi. Protams, ja vien nerunājam par nevarīgiem atdarinātājiem, bet tas ne brīdi nav uzzvīļojis Aivara pašizteiksmē. Norāde uz Vidbergu saistāma tikai ar tēmu — sievietes atklāsme erotikas vēlmēs, ilgās, kaislībās. Tas, ko pirmais nopietnais šo sižetu risinātājs latviešu grafikā paveica 20. gadsimta pirmajā pusē, to pēc piecdesmit gadu lieguma Aivars atdzīvināja 20. gadsimta nogalē. Pats savā veidā un valodā. Pietiek ieskatīties melni balto laukumu kārtojumu struktūrā, lai redzētu pavisam citus principus, kas šķir Aivara izteiksmi no kādreizējā Rīgas pilsētas Mākslas muzeja bibliotekāra un īslaicīga Latvijas Mākslas akadēmijas pedagoga. Padegs? Nu, varbūt, bet arī tik vien kā smalkā līnija un virtuozitāte, taču tā piemīt neskaitāmiem, ja palaižam acis cauri gadsimtiem. Tapšanas tehniskā puse — spalvas vilcienam jāslīd viegli, bez iespringuma, aizķeršanās un katrs tušas vai guašas izplūdums ir nokāp šana no perfekcijas takas. Turklāt Padega mērķis bija rādīt neglīto, perverso, atbaidošo, bet Aivars sievietē, attiecībās, ķermeņu rotaļās meklē un atrod skaisto, neizsakāmo, auguma aprises, kas dzirkstī, iekvēlina, rada alkas tvert un paturēt to, kas mūžam paliek noslēpums.

INGRĪDA BURĀNE, Mg. art.